<Zirnis>>

Reiz dzīvoja princis, kurš gribēja apprecēt princesi, taču viņai bija jābūt īstai princesei. Viņš ceļoja pa visu pasauli, lai tādu atrastu, bet nekur nevarēja dabūt to, ko vēlējās. Princešu bija pietiekami daudz, bet bija grūti noskaidrot, vai tās ir īstas. Vienmēr kaut kas viņās nebija tāds, kā vajadzētu būt. Tāpēc viņš atgriezās mājās un bija noskumis, jo viņš ļoti būtu vēlējies īstu princesi.

Kādu vakaru uznāca briesmīga vētra; dārdēja pērkons un zibens, un lietus gāza straumēm. Pēkšņi pie pilsētas vārtiem atskanēja klauvējiens, un vecais ķēniņš devās tos atvērt.

Tā bija princese, kas stāvēja tur vārtu priekšā. Bet, ak Dievs! Cik gan skaistu skatu viņai bija radījis lietus un vējš! Ūdens tecēja no viņas matiem un drēbēm; tas tecēja apavu purngalos un atkal ārā pie papēžiem. Un tomēr viņa teica, ka ir īsta princese.

“Nu, to mēs drīz uzzināsim,” nodomāja vecā karaliene. Bet viņa neko neteica, iegāja guļamistabā, noņēma visu gultas veļu un nolika apakšā zirni; tad viņa paņēma divdesmit matračus un nolika tos uz zirņa, un tad divdesmit dūnu gultas uz matračiem.

Uz tā princesei bija jāguļ visu nakti. No rīta viņai jautāja, kā viņa gulējusi.

“Ak, ļoti slikti!” viņa teica. “Es visu nakti tik tikko biju aizvērusi acis. Dievs vien zina, kas bija gultā, bet es gulēju uz kaut kā cieta, tā ka viss ķermenis bija melns un zils. Tas ir briesmīgi!”

Tagad viņi zināja, ka viņa ir īsta princese, jo viņa bija jutusi zirņu smaržu cauri divdesmit matračiem un divdesmit dūnu gultām.

Neviens, izņemot īstu princesi, nevarētu būt tik jūtīgs.

Tā nu princis viņu apprecēja, jo tagad viņš zināja, ka viņam ir īsta princese, un zirnis tika novietots muzejā, kur to joprojām var apskatīt, ja vien neviens to nav nozadzis.

Lūk, tas ir patiess stāsts.