<Zirņi>>

Reiz bija princis, kurš vēlējās apprecēties ar princesi ；, bet viņai būtu jābūt īstai princesei. Viņš ceļoja pa visu pasauli, lai atrastu vienu ，, bet nekur nevarēja iegūt to, ko gribēja. Bija pietiekami daudz princeses ，, bet bija grūti noskaidrot, vai tās ir īstas. Viņos vienmēr bija kaut kas tāds, kā tam vajadzētu būt. Tāpēc viņš atkal atnāca mājās un bija skumjš ，, jo viņš būtu ļoti gribējis, lai būtu īsta princese.

Kādu vakaru ienāca briesmīga vētra. Pēkšņi pilsētas vārtos tika dzirdama klauvēšana ，, un vecais karalis devās to atvērt.

Tā bija princese, kas tur stāvēja vārtu priekšā. Bet ， labi žēlīgs！ Cik redzams lietus un vējš bija licis viņai izskatīties. Ūdens noskrēja no viņas matiem un drēbēm ； Tas aizskrēja viņas kurpju kāju pirkstos un atkal uz papēžiem. Un tomēr viņa teica, ka viņa ir īsta princese.

“Nu ， drīz mēs to uzzināsim ，” domāja vecā karaliene. Bet viņa neko neteica, ， iegāja gultas telpā ， noņēma visu gultasveļu no gultasvietas ， un nolika zirņu apakšā ； Tad viņa paņēma divdesmit matračus un uzlika tos uz zirņa ， un pēc tam divdesmit nolaižamās gultas virsū virsū virsū virsū gultas virsū virsū virsū gultas augšdaļai. matrači.

Uz to princesei vajadzēja gulēt visu nakti. No rīta viņai jautāja, kā viņa ir gulējusi.

"Ak, ļoti slikti！," sacīja viņa. “Es gandrīz visu nakti esmu aizvēris acis. Debesis zina tikai to, kas bija gultā ，, bet es gulēju uz kaut kā cieta ， tā, ka visā ķermenī esmu melns un zils. Tas ir briesmīgi！ ”

Tagad viņi zināja, ka viņa ir īsta princese, jo viņa bija izjutusi zirņu tieši caur divdesmit matračiem un divdesmit nolaižamām gultām.

Neviens, izņemot īstu princesi, nevarētu būt tikpat jutīgs kā tas.

Tā princis viņu paņēma par savu sievu ，, jo pagaidām viņš zināja, ka viņam ir īsta princese ； un zirņi tika ievietoti muzejā ，, kur to joprojām var redzēt ，, ja neviens to nav nozadzis.

Tur ， ​​tas ir patiess stāsts.