<Zirņi>>

Reiz bija princis, kurš gribēja precēties ar princesi, bet viņai vajadzēja būt īstai princesei.Viņš ceļoja pa visu pasauli, lai to atrastu, bet nekur nevarēja iegūt to, ko gribēja.Princešu bija pietiekami daudz, taču bija grūti noskaidrot, vai tās ir īstas.Tajos vienmēr bija kaut kas tāds, kas nebija tā, kā vajadzētu.Tāpēc viņš atkal atgriezās mājās un bija noskumis, jo viņš ļoti būtu gribējis īstu princesi.

Kādu vakaru uznāca briesmīga vētra, dārdēja pērkons un zibeņoja, un lietus lija straumēm.Pēkšņi pie pilsētas vārtiem atskanēja klauvēšana, un vecais karalis devās tos atvērt.

Tā bija princese, kas stāvēja vārtu priekšā.Bet, žēlastība! Kāds lietus un vējš bija licis viņai izskatīties.Ūdens tecēja no viņas matiem un drēbēm; tas ieplūda viņas apavu purngalos un atkal ārā pa papēžiem.Un tomēr viņa teica, ka ir īsta princese.

"Nu, mēs drīz to uzzināsim," domāja vecā karaliene.Bet viņa neko neteica, iegāja guļamistabā, noņēma visu gultas veļu no gultas sētas, un nolika apakšā zirni; tad viņa paņēma divdesmit matračus un uzlika tos uz zirņa, un pēc tam divdesmit dūnu gultas. matrači.

Uz to princesei bija jāguļ visu nakti.No rīta viņai jautāja, kā viņa gulējusi.

"Ak, ļoti slikti!" viņa teica."Visu nakti es gandrīz neesmu aizvērusi acis.Tikai debesis zina, kas bija gultā, bet es gulēju uz kaut kā cieta, tā ka esmu melns un zils pa visu ķermeni.Tas ir šausmīgi!"

Tagad viņi zināja, ka viņa ir īsta princese, jo viņa bija aptaustījusi zirņus cauri divdesmit matračiem un divdesmit dūnu gultām.

Neviens, izņemot īstu princesi, nevarētu būt tik jūtīgs.

Tāpēc princis paņēma viņu par savu sievu, pagaidām viņš zināja, ka viņam ir īsta princese, un zirnis tika nolikts muzejā, kur to joprojām var redzēt, ja neviens to nav nozadzis.

Lūk, tas ir patiess stāsts.